Dienas joks: Alfā atvēries jauns veikals, kas savāks jūsu tikko iegādātos mēslus, lai aiztaupītu jums gājienu uz mēslaini pēc pieciem gadiem.
Ja filma, par kuru rakstīju iepriekš bija par to, ka esam kļuvuši par vienreizlietotāju sabiedrību, tad varētu teikt, ka šī ir par to, kādēļ mēs par tādiem esam kļuvuši - par t.s. plānoto nolietojumu.
Ja filma, par kuru rakstīju iepriekš bija par to, ka esam kļuvuši par vienreizlietotāju sabiedrību, tad varētu teikt, ka šī ir par to, kādēļ mēs par tādiem esam kļuvuši - par t.s. plānoto nolietojumu.
Viss (gluži kā Holivudas grāvējos) aizsākās ASV, kur ražotāji jau pirms vairāk kā pus gadsimta atrada mūsu vājo vietu - kāri pēc jaunām lietām, un tādējādi arī iespēju, kā sev izdevīgā veidā iekustināt iesūnojušo ekonomiku - ražojot preces ar ierobežotu mūža ilgumu. Un viss sākās ar spuldzītēm...
Filmā uzzināsiet par karteli ar nosaukumu Phoebus, kas kontrolēja visā pasaulē saražoto preču mūža ilgumu un kura sastāvā bija arī visas trīs Baltijas valstis; par to, kā ražotāji ir parūpējušies, lai tikai pirms pus gada iegādāta prece mums jau šķistu morāli novecojusi; par to cik bezkaunīgi daži ražotāji izmanto cilvēku nezināšanu; par to, kā Apple iedzīvojās tiesas prāvā, jo ražoja iPod, kuriem nebija iespējams nomainīt baterijas (patiesībā katru reizi, kad Apple izlaiž jaunu produktu, skatos un smīkņāju, kā viņiem izdodas mānīt cilvēkus, kuri par to ir tikai stāvā sajūsmā), kā arī par spuldzīti, kas kādā ASV ugunsdzēsēju depo deg jau kopš 1901. gada (!!!).
Visai filmai cauri vijas stāsts par Marcos (tēls, kura vietā varētu būt jebkurš no mums) un viņa printeri. Iesaku noskatīties šo filmu līdz galam tikai tādēļ vien, lai redzētu, ar ko tas beidzas. Var gadīties, ka arī kādam no jums noder Marcos pieredze.
Runājot par personīgo pieredzi, es jau vienmēr esmu bijis cilvēks, kurš vairākkārt apsver savus pirkumus, īpaši lielākus, bet ne tikai. Tas attiecas arī uz tādām lietām, kā apģērbs, ko mūsdienās retais uzskata par lielāku pirkumu. Nemaz jau nerunājot par TV, mēbelēm, telefoniem, dažādiem gadžetiem utt. Tagad es tam pievēršu vēl lielāku uzmanību, kaut arī mūsdienās tā ir ierasta prakse, kaut ko nopirkt, pāris reizes izmēģināt un tad iemest kādā dziļā kaktā, lai pēc gadiem to izraktu ar secinājumu, ka to nu gan nebija vērts iegādāties. Turklāt pārdot to arī vairs nevar, jo tas jau ir morāli novecojis. Un, jo vairāk naudas cilvēkiem ir, jo vairāk viņi iegādājas lietas, kas tiek izmantotas tikai vienu reizi, vai ļoti īsu laika sprīdi. Arī es no šādiem gadījumiem neesmu varējis izvairīties un arī tagad ieejot veikalā reizēm acis iespīdas uz kādu preci. Taču tagad visu kārtīgi apsverot, bieži vien jau domās nonāku līdz brīdim, kur secinu, ka tas būtu lieks pirkums. Vienkārši ir jāuzdod sev pareizais jautājums - nevis vai es to gribu, bet vai man to vajag (kāpēc man to vajag, kur un cik bieži es to tiešām izmantošu)? Bieži vien atbilde izrādīsies noraidoša.
0 komentāri:
Ierakstīt komentāru