Gada griezumā

Patiesībā jau vēl nav pagājis pat gads kopš ir uzsākts 'bez atkritumiem' projekts. Tieši tādēļ arī nav iemesla par pagājušo gadu atskaitīties tieši gadu mijā, kā tas parasti ir pieņemts, tomēr nolēmu, ka nelielu apkopojumu (ar nelielu nokavēšanos) varētu veikt.

Kāds bija mērķis

Ideja par mājsaimniecības projektu 'bez atkritumiem' dzima 2011. gada augustā ar mērķi ievērojami samazināt (vai pilnībā likvidēt) atkritumu nonākšanu mūsu mājsaimniecībā un tālāk apkārtējā vidē. Konkrēti īstermiņa mērķi netika uzstādīti. Centieni dzīvot tā, lai radītu pēc iespējas mazāk atkritumu, iet roku rokā ar veselīgāku dzīvesveidu, tādēļ atlika vien noskaidrot, kas ir kaitīgs un censties no tā izvairīties. Viss pārējais notiek gandrīz vai pats no sevis.

Kas un ar kādiem līdzekļiem ir sasniegts

Kā jau ne vienu reizi vien šeit esmu rakstījis, par vienu no lielākajiem mūsu ienaidniekiem, kuru ikdienas gaitās pat īsti nepamanām, ir kļuvusi plastmasa. Lielākā daļa dažādu produktu iesaiņojumu, tai skaitā pārtikas, ir izgatavoti no plastmasas, turklāt bieži vien tādas, kas ekspluatācijas gaitā pamazām izdala toksiskas vielas. Lielākā daļa no tiem labākajā gadījumā nonāk atkritumu poligonos, sliktākajā - mežos, jūrās un pasaules okeānos.

Atteikšanās un aizvietošana

Pirmā un efektīvākā lieta, kā izvairīties no šim kaitīgajām lietām ir attiekties no produktu iegādes, kas iesaiņoti plastmasā. To arī esam paveikuši par vismaz 90%. Esam pilnībā atteikušies no visa veida dzērieniem plastmasas pudelēs - nekādas Kolas, Fantas un pat ne kvasiņš. Tikai tīrs ūdens, pašu vāktas tējas un pašu brūvēti augļu un ogu sīrupi.

Esam arī atteikušies no dažādu (pseido-) gaļas produktu iegādes, kas jau rūpnīcās vai veikalos safasēti putuplasta un plastmasas iepakojumos. Ar to esam nošāvuši divus zaķus ar vienu šāvienu - piemēram, esam arī minimizējuši tādu produktu kā desas un cīsiņu patēriņu. Ceru, ka man nav jāskaidro, kādēļ tas ir labi. Tas gan nenozīmē, ka esam pilnībā atteikušies no gaļas vai gaļas produktu patēriņa, taču cik vien bieži iespējams, cenšamies iegādāties dažādus žāvējumus utml. gaļas izstrādājumus no zināmiem un pārbaudītiem avotiem.

Šādus produktus, no kuru patēriņa esam atteikušies, vai esam atraduši alternatīvus variantus lielveikalu piedāvātajai safasētajai pārtikai, varētu turpināt uzskaitīt ilgi, taču tad šis raksts no tā vien sastāvētu. Skaidrs ir tas, ka padarīt savu ikdienu un vidi kaut par kapeiku tīrāku var ik uz soļa. Vissarežģītākais šajā procesā ir pārliecināt pašam sevi un savus ģimenes locekļus neizvēlēties preci videi nedraudzīgā iesaiņojumā pat tad, ja pa rokai nav neviens atkārtoti lietojams trauks, vai ir jāsteidzas vai arī vienkārši ļoti gribas.

Pārstrāde

Pārstrāde, kā jau esmu iepriekš minējis, ir pēdējais no līdzekļiem pēc atteikšanās, samazināšanas un atkārtotas izmantošanas, ar kura palīdzību samazināt atkritumu kalnus. Diemžēl atkritumu pārstrāde Latvijā vēl ir bērna autiņos, tomēr iespējas ir un tās mēs arī izmantojam. Visu stikla taru, kurai neatrodas atkārtots pielietojums un visu plastmasu (90% no tās ir mazie polietilēna maisiņi) uzglabājam un vedam uz laukiem pie vecākiem, kur ir pieejami dalītie atkritumu konteineri, kurus Rīgas centrā var atrast tikai ar grūtībām. Nekādu apgrūtinājumu tas mums nerada - stikla taru pietiek izvest reizi divos mēnešos, bet polietilēna izstrādājumu ir tik maz, ka tos var uzkrāt vismaz pus gadu un arī tad tas vēl nekļūst traucējoši.

Šeit gan ir jāpiemin divi mīnusi. Viens ir tas, ka nav skaidrs cik liela daļa no pārstrādei nodotajiem atkritumiem Latvijā tiešām tiek pārstrādāti (vai eksportēti pārstrādei), jo tie noteikti nav 100%, kā arī tas, ka liela daļa plastmasas izstrādājumu nevar tikt pārstrādāti (par to rakstīju jau iepriekš).

Plastmasa - posts un glābiņš

Kā tad esam nonākuši līdz šādiem relatīvi nelieliem atkritumu apjomiem. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, atbilde ir...plastmasa.

Lai izvairītos no jau minētajiem atkritumiem, jeb plastmasas iesaiņojuma, un tai pat laikā ikdienā varētu patērēt tos pašus vai līdzīgus produktus, bija jāmeklē veids, kā šos produktus nogādāt no veikala līdz mājām. Pirmais un galvenai, protams, ir auduma maisiņi. Tie ir pašsaprotami un to mums ir daudz. Tomēr ir vesela virkne produktu, kurus nevar tā vienkārši iemest maisiņā. Tieši tādēļ mūsu šībrīža atkārtoti lietojamo trauku arsenālā ir sekojošas lietas:

• stikla burkas (dažādi izmēri) - krējumam, jogurtam, biezpienam u.c.;
• plastmasas trauki ar vāku - galvenokārt gaļas izstrādājumiem;
• mazie (plastikāta) auduma produktu maisiņi - dārzeņiem, augļiem, cepumiem u.c. našķiem, kartupeļiem, zaļumiem utt.

Par šīm lietām plašāk pastāstīšu kāda citā atsevišķā ierakstā. Pastāstīšu arī par to, kādēļ būdams tāds plastmasas ienaidnieks, esmu izvēlējies tieši šo materiālu.

Mērķi 2012 gadam

Tā kā vēl joprojām ir vesela virkne ikdienas patēriņa preču, kuras ir praktiski neiespējami iegādāties bez iepakojuma vai arī tas ir pārmērīgi dārgi, vai šīs preces bieži vien ir nekvalitatīvas (kafija, šampūns, makaroni u.c. graudu produkti, piens u.c., veļas mazgāšanas līdzeklis utt.), tad mērķi paliek nemainīgi - meklēt alternatīvas un vēl vairāk samazināt atkritumu apjomus, kā arī atrast pārstrādes iespējas dažādiem plastmasas izstrādājumiem tepat Rīgā. Jāsamazina arī citi atkritumu veidi, kā piemēram papīrs.

Viss gads vēl ir priekšā un redzēsim, ko nākotne atnesīs. Un, ja kāds domāja, ka esmu tam visam atmetis ar roku, tad varu pateikt, ka tā tas nav. Bet šī pus gada laikā, kopš to visu uzsākām, esam jau iegājuši zināmā rutīnā un notikumi vairs neattīstās tik strauji. Taču tas arī nenozīmē, ka mums nav kur tālāk attīstīties un man nebūtu par ko rakstīt. Šis būs garš ceļojums un centīšos cik vien varēšu, lai par to pavēstītu arī citiem.