Stāsts per elektroniku

Kādu laiku atpakaļ nodomāju, ka man iešāvusies prātā ģeniāla doma par to, kā tikt galā ar izlietotās elektronikas kalniem. Nu, tā man likās. Protams izrādījās, ka neesmu izgudrojis jaunu divriteni...

Viens no lielākajiem planētas piesārņotājiem, neskaitot dažādu preču iesaiņojumu, ir elektronikas atkritumi. TV, audio/video iekārtas, datori, mobilie tālruņi utt. - tas viss tiek patērēts ārprātīgos daudzumos un ātri vien izmests, jo lielākā daļa plaša patēriņa preču tiek ražotas tā, lai vēlākais pēc 5 gadiem nonāktu izgāztuvē.

Kā viss sākās...

Pagājušajā vasarā mūsu smalkā ledusskapja kompresors nolēma doties brīvdienās (uz visiem laikiem). Līdz garantijas beigām bija atlikušas 3 dienas, tādēļ viss tika nokārtots bez papildus izmaksām. Noskaidroju, ka maksas remonts man būtu izmaksājis ~ 100 Ls, kas ir tikai 1/3 no ledusskapja cenas. Labi vismaz, ka remonts tomēr maksā lētāk, kā jauns ledusskapis.

Tā kā biju iekļāvies garantijas termiņā, nolēmu pasūtīt arī ledusskapja displeju, kurš bija izbeidzies jau pus gadu pēc tā iegādes. Par to tad arī stāsts. Pēc pāris nedēļu izdzīvošanas bez aukstumkambara, bija klāt gan kompresors, gan displejs.

Jaunums

Displejs bija atnācis paciņā, kādu iepriekš nebiju redzējis - ierasto plastmasas "pufu" vietā, kurus visiem tik ļoti patīk spaidīt un spridzināt, paciņas sienas bija polsterētas ar pārstrādātas makulatūras masu. Labākais risinājums, kādu līdz šim esmu redzējis. Žēl, ka šāda paciņa nav pieejama Latvijas pastā un visi sūtījumi, kurus līdz šim esmu saņēmis no ārvalstīm, arī ir bijuši iesaiņoti tradicionālā veidā.

Un kur veco?

Tas, ka vecais displejs nav labojams, ir skaidrs. Būtu pārsteigts, ja izrādītos, ka tomēr ir. Apjautājos meistaram, ko ar to tagad lai dara, būdams visai drošs, ka elektronikas uzņēmumi savus atkritumus utilizē. Nekā. Lai metot miskastē. Lieki piebilst, ka veco kompresoru gan šie savāca.

Noliku displeju plauktiņā un sazinājos ar Samsung, lai noskaidrotu, vai to ir iespējams atgriezt ražotājam utilizācijai. Pārsteigumu nebija un atbilde bija noraidoša.
Te nu man prātā iešāvās mana ģeniālā ideja. Lielu (iespējams lielāko) daļu elektronikas atkritumu problēmu varētu atrisināt ar likumdošanas palīdzību piespiežot ražotājus pieņemt atpakaļ pārstrādei bojātās elektronikas u.c. mājsaimniecības ierīces. Papētot jautājumu dziļāk, nonācu pie šī video:

Ritenis ir iekustināts un tas vieš cerības, bet pagaidām, tā kā ražotājiem vide ir vienaldzīga (kaut gan lielākā daļa apgalvo pretējo), atliek vien elektroniku utilizēt jau ierastajā veidā, nododot to kādā no pieņemšanas punktiem.

Taču pastāv milzīga problēma saistībā ar pārstrādei nodoto elektroniku (arī to, kas tiek utilizēta Latvijā). Par to šajā nelielajā CBS kanāla reportāžā (lai nebūtu atkal jāskatās dokumentālā filma pusotras filmas garumā):

Secinājums gan tam visam paliek viens un nemainīgs arī elektroierīču gadījumā - labākais, ko varam darīt vides labā ir pārdomāt savus pirkumus, iegādāties jaunas elektronikas iekārtas tad, kad tas ir nepieciešams, nevis tad, kad vienkārši gribās, kā ari ir vērts izvērtēt to, vai lētāks pirkums šodien, izrādīsies lētāks arī ilgtermiņā, paturot prātā vienu no maniem iepriekšējiem ierakstiem.