Par dzīvi bez atkritumiem

Dažādi vides jautājumi mani ir interesējuši jau sen, bet pavisam nesen nejauši uzskrēju kādai interesantai, vienkāršai (un ģeniālai?), atšķirīgai un gaužām loģiskai idejai, kā rūpēties par (savu) apkārtējo vidi.

Bet par visu pēc kārtas. Tā kā dzīvojam pilsētas centrā, mājā,  kur nav iespējas, piemēram, šķirot atkritumus, tādējādi kaut nedaudz ieguldot vides sakārtošanā, nezināju, ko tad īsti mēs varētu darīt, lai realizētu savas rūpes par vidi. Komposta kaudzi dzīvoklī Rīgas centrā arī neizveidosi. Protams, mēs nemetam baterijas atkritumu konteineros, bet speciālajās kastītēs, kas parasti atrodamas lielveikalos, pēc iespējas cenšamies izvairīties no plastmasas maisiņiem (īpaši kaitinoši mazie maisiņi, kuros lielveikalos tiek ievietots pilnīgi viss - no āboliem līdz pat zeķēm) un plastmasas iepakojumiem vispār (par tiem būs atsevišķs stāsts), pēc iespējas nemetam spuldzes (t.s. ekonomiskās) atkritumu konteineros (par to arī vēl ir atsevišķs stāsts), nemēslojam mežā vai uz ielas, nevajadzīgās mantas nododam labdarībai, bet ja mēs pavērojam, kādus atkritumu kalnus mēs radam katru nedēļu, ir skaidrs, ka ar to ir par maz.

Te talkā nāk jau minētā jaunā (vai jaunatklātā) pieeja un šī bloga nosaukums faktiski jau izsaka visu. Pirms domāt par atkritumu šķirošanu un pārstrādi, vispirms vajadzētu padomāt par to, kā tos neradīt. Jo problēma taču ir pavisam vienkārša - tiklīdz atkritumi tiek ienesti mājoklī, tie kļūst par jūsu problēmu. Un nē, es nepārteicos - nopērkot veikalā kaut ko, kas ir iesaiņots materiālā, kas būs jāizmet, tie jau ir atkritumi.

Runa pamatā ir par dažādu produktu iepakojumiem, kuri bieži vien ir tik nejēdzīgi, ka var tikai apbrīnot dažādu ražotāju izdomu. Bet ne tikai. Atkritumi šīs idejas ietvaros nav tikai atkritumi tiešā nozīmē, tās ir arī nefunkcionālās lietas mūsu mājās, no kurām mēs tīri emocionāli nespējam atteikties, bet kuras tai pat laikā pilda tikai putekļu krāšanas funkciju. Un ir vēl, bet par to vēlāk.

Es nerakstu šo blogu, lai glābtu pasauli vai kādu mācītu, kā jādzīvo. Es drīzāk ceru, ka tas kļūs par tādu kā paškontroles rīku - dienasgrāmatu - kas piespiedīs mani regulāri pievērsties šim jautājumam, jo jau tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tas nebūs viegli. Par to esmu paspējis pārliecināties, tā kā šo ierakstu sagatavoju jau kādu laiciņu atpakaļ un brīžiem šķita, ka varbūt labāk nevajag. Bet es tomēr saņēmos.

Lai kā arī būtu, šis ir mans pirmais ieraksts ceļā uz dzīvi bez atkritumiem. Turpinājums sekos...